The magic of Fibonacci numbers | Arthur Benjamin
Zelta griezuma pielietojums modernajā arhitektūras kustībā un tā ietekme uz cilvēka psihofiziskajiem procesiem.
Pirmie speciālie darbi veltīti zelta griezumam tika izdoti 18.gadsimta beigās. 1854.gadā vācu profesors Ādolfs Ceizings izdeva darbu “Neue Lehre von des menschlichen Korpers”. Viņš uzskatīja, ka pasaulē visu var izskaidrot ar zelta griezumu un uzskatīja to par dabas un mākslas galveno morfoloģisko pamatu. Ceizings centās izsekot šī likuma darbībai gan organiskajā, gan neorganiskajā pasaulē, mēģinot pierādīt, ka visa pasaules uzbūve pakļaujas šim likumam. Proporcionalitātes likumu viņš formulēja šādi: Zelta griezumu veido veselā proporcionāla dalīšana nevienādās daļās, kad veselā daļa attiecas viena pret otru tāpat, kā attiecas pret veselo.
Ceizinga uzskatus centās vispārināt vācu fiziologs Gustavs Fehners ( 1801-1887 ). Viņš veica tūkstošiem logu rāmju malu attiecību, spēļu kāršu, grāmatu un citu taisnstūra priekšmetu mērījumus. Viņš piedāvāja cilvēkiem izvēlēties pašu skaistāko no dažādu taisnstūru kopuma. Rezultāti parādīja, ka eksperimenta dalībnieki intuitīvi tiecās par optimālo uzskatīt zelta griezuma proporciju. 1958.gadā Anglijā tika veikti līdzīgi eksperimenti un 35% aptaujāto no vairākiem figūrām izvēlējās figūru ar malu attiecību 21:34 ( zelta griezums ). Interesanti ir tas, ka tāds pats eksperiments tika veikts ar bērniem un šeit bija gluži citi rezultāti, kas norāda, ka bērniem ir pavisam cita izpratne par harmoniju un skaistumu.[15]
Le Korbizjē ( īstajā vārdā Šarls Eduards Žannerē ) ( 1887-1965 ) izstrādāja savu proporcionalitātes sistēmu La Modulor. Le Korbizjē salīdzināja matemātiku ar milzīgu celtni, kuru radījusi cilvēka iztēle visuma saprašanai. Var bezgalīgi iet šai celtnei garām, bet dažreiz ieraugot durvis – ieiet un atrasties pavisam citā realitātē, tajā, kur atrodas dievi un glabājas dižo sistēmu atslēgas. Tas kurš ieiet pa šīm durvīm pārstāj kļūt par cilvēku, kas darbojas un rada – viņš kaut kādā mērā saskaras ar pasaules radīšanas pamatiem.[9]
Le Korbizjē rakstīja: “Es jau teicu, ka formveidē – substancē – jāeksistē izmēriem, kas tuvi cilvēciskajam ķermenim, un Modulors praktiski nodrošina iespēju brīvam, bet organizētam darbam – muzikanta darbu, kas spēlē uz labi noskaņota instrumenta. Iedomājieties arhitektu, kas darbojas ar savā starpā nesaistītiem lielumiem, kuriem nav nekāda sakara ar cilvēka ķermeņa izmēriem. Viņam viss ir nenoteikts, uz katra soļa viņam speciāli jāmeklē proporcijas. Vai jāatgādina, ka tas viņam reti izdodas, un katrā ziņā padodas ar milzīgām grūtībām.
Modulors saka: lūk izmēri, kuri saistīti savā starpā ar cilvēka ķermeni, un pateicoties brīnišķīgām skaitļu īpašībām ( Fibonači skaitļu rinda, zelta griezums u.c.) atļauj tos apvienot radniecīgos, harmoniskos sakopojumos. Lai sasniegtu pilnīgu koptēlu, kas izsaka darba raksturu un to uztraukumu, kuru rada radošā darbība, ir nepieciešamas regulējošās līnijas; tikai viņas var izteikt darba raksturu, piedod viņam tīrību.
Kad piedzimst jauns bērns, uz viņu nav patīkami skatīties; viņu mazgā, tīra un saved kārtībā. Regulējošās līnijas saved kārtībā skulturālu, poētisku un jebkuru darbu, kas dzimst mokās un nekārtībā, kā jaundzimis bērns. Tai pat laikā iedibinātā kārtība ir bez cietās teorijas rakstura – regulējošās līnijas atbilst visām nejaušībām, šķērsļiem un negācijām, kuras nes līdzi sev dzīve”[16]
Tomēr jau pirms Le Korbizjē darba par Moduloru daudzi modernās kustības arhitekti lietoja zelta griezuma proporcionēšanas sistēmas. Modernās kustības Bauhaus skolas pārstāvis vācu arhitekts Ernst Neufert 1936.gadā publicēja savu grāmatu „Bau-Entwurfslehre”, kurā apskatīja cilvēka ķermeņa zelta griezuma proporcijas.
Zelta griezuma proporcijas savā daiļradē lietojuši arī Čārlzs Eims ( Charles Eames ) un Ēro Sārinens ( Eero Saarinen ).
1945-1950 gadā celtajā Entenza House – Case Study House 9 precīzi redzama kopējā telpiskās vides risinājuma shēma – brīva telpa, nesošās četras vidējās kolonnas, kuras atstāj brīvu iespēju iekštelpu plānošanā. Šis elements – multifunkcionalitātes iespēja telpiskās vides nobeigtības kontekstā ir svarīgs ekoloģiskās arhitektūras princips, jo mainoties ēkas iedzīvotāju sastāvam, komunikāciju risinājumiem, ienākot jaunām tehnoloģijām iespējams efektīvi pārplānot esošo vidi jaunai kvalitātei.
© 2023 Ekoloģiskās arhitektūras biedrība
