Ēkas (kadastra apzīmējums 8448 006 0309 002) konservācija, nekustamais īpašums Vecā aptieka, Ezere, Ezeres pagasts, Saldus novadā
Dažreiz pie mums nonāk objekti, kas faktiski atrodas uz iznīcības robežas. Gluži kā šis, kas faktiski tikai pateicoties Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes un Saldus novada pašvaldības pūlēm ar ES atbalsta līdzekļiem atgūs bijušo veidolu.
Tādēļ pievienosim šai mazajai arhitektūras pērlei, ar ķieģeļu krusta velvju griestiem un augsto māla ķieģeļu skursteni, kas vēsturiski kalpojusi kā siernīca, bet daudzus gadus arī kā aptieka, dažus izrakstus no Arhitektoniski-mākslinieciskās inventarizācijas, lai saprastu kāds milzīgs vēsturiskais kultūrslānis atrodas mums tepat blakus ikdienā:
ĒKU IZCELSMES VĒSTURE.
No 1267. līdz 1561. gadam zeme pieder Livonijas ordenim. 16. gs. pēc Livonijas ordeņa likvidācijas Polijas–Lietuvas kopvalsts valdnieks Sigismunds II Augusts piešķir tā pēdējam mestram hercoga jeb kņaza titulu un mantojuma tiesības uz bijušo Kursas un Zemgales ķēniņvalstu teritorijām.
VēsturēEzerekāvieta pirmoreiziminēta1561.gadā,kadvisiīpašumimūsuapkārtnēnonāk Gotharda Ketlera īpašumā, kurš Ezeri atdod savam brālim Johanam Ketleram. Centrs bijusi Grieze, kur 1567.gadā uzceļ baznīcu.1658.gadā uzbrūk zviedri, valda bads un posts. Ap 1750.gadu dzīves centrs pārceļas uz Ezeres muižu. Tiešs uzcelšanas gads un kas cēlis precīzi nav zināms. Ap 1793.gadu teritoriju no Pampāļiem līdz Reņģei nosauc par Lielezeri, kas ir viens no lielākajiem apgabaliem tā laika Latvijā. Ketleru dinastijas pēdējā atvase Terēze von Ketlere apprecas ar Vecapguldes un Reņģes muižas īpašnieku Vilhelmu Ašenbergu., kurš pieņem uzvārdu Ašenbergs von Ketlers. Pēc sievas nāves viņš visu nodzēris un nospēlējis kārtīs.
Ezeres muižas dzīvojamās ēkas būvniecības pirmsākumi meklējami 18. gadsimta beigās, kad muižas zemes savā īpašumā iegūst Vilhelms Ašebergs fon Ketlers. Ainaviski vērtīgais brīvā plānojuma parks starp Vadakstes upi un muižas kungu māju ierīkots 19. gadsimta otrajā pusē, laikā, kad muiža pārgāja baronu Štiglicu īpašumā.
Aleksandra Štiglica laikā (t.i. pēc 1843. gada) muižu pārvaldīja pārvaldnieks barons fon Tolls, kas par savu rezidenci izvēlējās Ezeri. Viņš arī bijis tas, kurš licis izveidot 13 ha lielo parku, un kā apliecinājumu tam, licis arī atvest un uzstādīt 4 x 2 x 1,5m lielo akmeni ar uzrakstu: Br. Von Toll 1845 – 1855. Gadaskaitļi apzīmē laiku, kad tiek iekārtots parks.
Aleksandram Štiglicam, kurš pēc izcelsmes ir kristietībā pārgājis ebreju baņķieris, tāpat kā viņa tēvam, ir daudz ienaidnieku no vācu muižnieku puses, kas visiem spēkiem cenšas panākt to, ka
Lielezere vairs nav Štiglica īpašums.
Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem tiek panākts, ka Aleksandrs fon Štiglics 1871. gadā ir spiests pārdot īpašumu saviem pretiniekiem Vidzemes landmaršalam Gustavam
Nolkenu, kuri pieņēmuši grāfu Reiternu titulu, īpašumā šis novads saglabājās līdz 1920. gada agrārajai reformai.
Pēdējie muižas īpašnieki nākuši no Nolkenu dzimtas, kuri to saņēma kā dāvanu no Mihaila Reiterna (viņš ir baroneses Jūlijas Nolkenas brālis). Atstatu no muižas apbūves ierīkota dzimtas kapliča. Tajā apglabāts arī barona Nolkena sievas brālis – grāfs Mihails Reiterns, kurš savu grāfa titulu novēlēja māsas dēlam Voldemaram fon Nolkenam, kurš mantoja Reņģes muižu un varēja oficiāli dēvēt sevi arī par grāfu Reiternu. Reiterns bija Krievijas finanšu ministrs un vēlāk premjerministrs. Cilvēks, kurš Krieviju no atpalikušas agrāras valsts pārvērta par industriālu valsti (20,000 km dzelzceļu, pirmās bankas, stabila valūta, zemnieku brīvlaišana, bezdeficīta budžets). Lai stabilizētu Krievijas finanšu sistēmu, pārdeva ASV Aļasku par 1miljonu rubļu (7,2 miljoniem dolāru). 19. gs. beigās uz Ezeres upes izveidotais Ezeres dzirnavu dīķis, kas ir pagasta lielākā ūdenstilpne (13,1 ha), un Ezeres ūdensdzirnavas (1910. g.).
Vēsturiski ziemeļos no muižas kungu mājas veidojās saimniecības ēku apbūve, tostarp – ampīra stilā celtie staļļi ar arkveida vārtu ailu. Kompleksā ir arī klēts, kalpu mājas (“Raudupes”, “Baltiņi”), kapliča, spirta brūzis ar iesalnīcu (ilgus gadus pēc tam bijusi pienotava), dzirnavas ar vilnas kārstuvi un krāsotavu.
Mūsu apskatāmā ēka gan nav minēta vēsturiskajos dokumentos un plānos, bet vietējo iedzīvotāju teiktais norāda ka ēka izmantota siernīcas vajadzībām, par to liecina gan ēkā
kādreiz esošais pavards, gan manteļveida skurstenis. Barona kalpi šajā ēkā gatavojuši sieru.
Arhitektūras ziņā iespaidīgākā no muižas saimniecības ēkām ir ampīra stilā celtie barona zirgu staļļi. Arkveida vārtu aila, ar bruģi klāts iekšpagalms, lielas ūdens tvertnes, lai cēlajiem dzīvniekiem nebūtu jādzer auksts ūdens.Gustava fon Nolkena greznajos muižas staļļos nekad nebija mazāk par 20 šķirnes zirgiem, tā savās atmiņās raksta viens no Nolkenu pēctečiem, kurš te bērnībā viesojies pie vecvecākiem.
Skola Lielezeres muižas kungu mājā izvietota kopš 1921. gada, kad pieņemts lēmums par Ezeres pagasta divpakāpju pamatskolas dibināšanu, vēlāk – 6-klasīgās pamatskolas izveidošanu, līdz 1952. gadā skola pārveidota par vidusskolu. Ezeres vidusskola ēkā, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, atrodas joprojām.
Ēkas vēsturiskais telpu plānojums mainīts un pielāgots skolas vajadzībām, bez izmaiņām saglabāts pagrabstāvs no septiņām atsevišķām telpām. No vēsturiskās interjera apdares ēkā saglabājušās podiņu krāsnis, griestu dekors, kā arī barokālās formās veidots kāpņu margas balsts un baroka stila pildiņu durvis.
Projekts saskaņots ar Saldus novada būvvaldi kā arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldi 23.04.2026 ar Nr.BIS-BV-2.1-2026-3376.
Pateicamies visiem iesaistītajiem par atsaucību!
© 2026 SIA “Arhitekta Ivo Inša birojs”
